Bezdarbs un sociālā adaptivitāte

Šis raksts tika manis rakstīts pirmām kārtām priekš bakalaura darba. otrām kārtām priekš žurnāla: “Psiholoģija mums”, kur tika publicēts.
Dotais teksts ir melnraksts žurnāla raksta versijai.
Un vēl, draugi! Ja gribat šo to aizņemties no šī raksta, esiet tik mīļi uzlikt atsauci uz šo web lapu un autoru. Ja paziņosiet kur un kā to izmantojāt būšu pavisam laimīgs. Paldies!

Sociālpsiholoģiskā adaptācija (SA) (lat. adaptare – pielāgot) – pielāgošanās un attīstības process, parasti aktīva, personas vai grupas. Mūsdienu socioloģijā SA Vairumā gadījumu saprot kā sociālo procesu, kurā gan adaptants (identitāte, sociālā grupa), gan sociālā vide ir adaptīvi-adaptējošas, tas ir, aktīvi sadarbojas, iedarbodamies viens uz otru SA procesā (Большой толковый психологический словарь, 2000).

Par tiešu SA procesa sākumu visbiežāk kļūst personības vai sociālās grupas kā fakta apzināšanās, ka iepriekš iemācītie sociālās darbības stereotipi pārstāj apmierināt un nodrošināt mērķu sasniegšanu. Aktuāla kļūst uzvedības pārveidošana saskaņā ar jaunajām sociālajām prasībām vai jauno sociālo vidi.

Cilvēka personība veidojas un attīstās, dzīvojot konkrētā sabiedrībā un apgūstot sociālo pieredzi. Sabiedrībā cilvēki atrodas pastāvīgā mijiedarbībā, starp viņiem notiek saskarsme. Šajā procesā cilvēki iegūst gan jaunu informāciju par notiekošo sabiedrībā, gan informāciju par sevi, ko praktiski var saņemt tikai saskarsmē ar citiem. Turklāt saskarsmē cilvēki apmierina savas vajadzības, īsteno savus mērķus, gūst jaunas zināšanas, veic darbu, kas apliecina viņu spējas un viņu piederību noteiktai sociālai grupai.

Latvijā kā nekad agrāk aktuālas ir jautājums par cilvēka pielāgošanos strauji mainīgajam dzīves ritmam. Šodien tu esi prestižas firmas darbinieks, bet jau rīt vari kļūt par bezdarbnieku. Bieži cilvēks tam nav gatavs. Latvijā nav sociāli kulturālas pieredzes, kā sadzīvot ar lielu darba tirgus konkurenci. Tā pieredze, kas ir Rietumu valstīm mums tikai vēl priekšā. Tāpēc ļoti svarīgi aktivizēt tās sabiedrības grupas, kas ir sociāli neaktīvas vai atstumtas. Tas palīdzēs šiem cilvēkiem apmierināt savas vajadzības un iegūt piederības izjūtu. Ieguvēja būs visa sabiedrība, jo tajā mazāk kļūs nelaimīgu un vientuļu cilvēku. Pie tam šodien ir ļoti saasinājusies ekonomiskā situācija un prasības pret cilvēka profesionālajām un personiskajām iemaņām. Šis rakst mēģina sniegt ieskatu tajās mūsu sabiedrībā notiekošās dziļajās plaisās, kas ir izveidojušās pēc padomju varas sabrukuma. Pie tam pašā aktīvākajā tās daļā, – tajā, kura tieši tagad uzsāk savu pašu aktīvāko un produktīvāko dzīves periodu.

Kopumā visbiežāk izdala četras identitātes pielāgošanās stadijas jaunās sociālās vidēs:

1) sākotnējā stadija, kad indivīds vai grupa apzinās, kā viņiem jāuzvedas priekš viņiem jaunajā sociālajā grupā, bet vēl nav gatavi atzīt un pieņemt jaunās vides vērtību sistēmu un cenšas turēties pie vecās vērtību sistēmas;

2) tolerances fāze, kad indivīds, grupa un jaunā vide izrāda abpusēju iecietību pret abu vērtību sistēmām un uzvedības normām;

3) akomodācija, t.i., jaunās vides vērtību sistēmas pamatelementu atzīšana un pieņemšana ar vienlaicīgu jaunās grupas dažu indivīda vērtību sistēmas elementu atzīšanu;

4) asimilācija, t.i., indivīda, grupas un vides vērtību sistēmas pilna sakritība.

Adaptivitātes procesu intensitāte sabiedrībā būtiski ir atkarīga no tā, kādā attīstības stadijā tā atrodas. Nopietnu sociālo pārmaiņu laikā, vēl jo vairāk sociālo kataklizmu laikā, adaptācijas procesi iegūst īpašu intensitāti un pārņem praktiski visus sabiedrības slāņus. Piemēram, pēc-padomju sabiedrība labi ilustrē, ka adaptācijas problēmas jaunos sociālos apstākļos, savas pozīcijas noteikšanas un nostiprināšanas sabiedrībā jārisina praktiski katram cilvēkam un ne vienmēr šis process rit vienlīdz veiksmīgi (Carole, 2007).

Līdz noteiktam laikam pastāvēja uzskats, ka cilvēka profesionālā dzīve sākas ar iestāšanos konkrētā darbā jaunībā un tālāk cilvēks nepārtraukti darbojas līdz pat pensijai. Šāda profesionāla karjera pieprasīja ļoti pārdomātu profesijas izvēli un rūpīgu gatavošanos tai. Kad cilvēks stājās darbā, tika gaidīts, ka šajā brīdī viņš liek savas karjeras pamatus un viņam nepieciešams pēc iespējas ātrāk virzīties pa karjeras kāpnēm uz augšu.

Mūsdienās šis karjeras scenārijs tiek modificēts, jo radusies izpratne, ka dzīves gaita, cilvēka nostādnes, profesionālās vajadzības un mērķi var mainīties; līdz šim mūsdienu tehnoloģiski attīstītajā un ekonomiski nestabilajā situācijā ļoti ātri mainās darba raksturs, darbavietu skaits samazinās, līdz ar to vairs nevar pastāvēt uzskats – “viena profesija uz visu mūžu”. Cilvēki maina darbavietas un amatus. Mūsdienās par izņēmumu var uzskatīt gadījumu, kad cilvēks sāk un beidz karjeru vienas darbavietas vai viena amata ietvaros, kaut arī novērots, ka cilvēki ļoti reti kardināli maina profesiju. Darbavietas maiņa īpaši skar sievietes, kuras pārtrauc darbu uz vairākiem gadiem, lai audzinātu bērnus. Vidējā brieduma posmā viņas ir gatavas virzīt savu enerģiju un potenciālu citā gultnē. Tieši darbavietā sievietes iegūst savu iespēju realizēšanas izjūtu un veidojas viņām ļoti svarīgas attiecības.

Analizējot Supera un Heivighersta piedāvātos profesionālo ciklu aprakstus, kļūst skaidrs, ka tajos pietrūkst ļoti svarīga posma – profesionālās karjeras pārvērtēšanas – laika, kad respondenti ziņo par zemāku labklājības izjūtas līmeni nekā agrīnā un vēlīnā brieduma respondenti (Carole, 2007).

Šī pārvērtēšana saistīta ar vairākiem iemesliem, piemēram, strādnieks var pamanīt, ka viņš ne tik strauji, kā bija plānots, virzās pa karjeras kāpnēm, vai ka darbs vairs nav tik pievilcīgs, kā likās kādreiz.

Bez tam jāatzīmē, ka, sociālai attīstībai paātrinoties, paātrinās adaptācijas procesu intensitāte sabiedrībā kopumā. Tā rezultātā SA procesi pat evolucionāri attīstošās sabiedrībās kļūst praktiski nepārtraukti un spēja adaptēties kļūst vitāli nepieciešama ne tikai jaunatnei, bet arī vecākām paaudzēm. Gatavība pārmaiņām kļūst par vienu no galvenajiem nosacījumiem, lai cilvēka dzīve būtu veiksmīga. Tā rezultātā mūsdienu sabiedrībā būtiski ir palielinājusies valsts un sabiedrisko organizāciju mērķtiecīgas darbības loma.

Viens no faktoriem, kas mudina cilvēkus strauji mainīt savu attieksmi pret darbu, ir nesen pārdzīvotā dzīves vidus pāreja. Levinsons, atklājot, ka pēc 40 gadu vecuma cilvēku vērtības un mērķi var mainīties, liekot viņiem domāt par profesionālās karjeras virziena maiņu, skaidro to ar sapņu atgriešanos – jaunības tieksmju, ideālu un mērķu (Levinson, 1978). Daži zinātnieki uzskata, ka pieaugušie cilvēki vieglāk tiek galā ar šo pārvērtēšanas posmu, ja sistemātiski vērtē savas spējas, sava profesionālā statusa pozitīvās un negatīvās puses (Okun, 1984; Schein, 1978).

Tomass (Thomas, 1979) uzskata, ka mūsdienās sabiedriskie apstākļi ļauj cilvēkam, kurš izjūt savu vērtību un nostādņu maiņu, rīkoties saskaņā ar jauno izvēli. Cilvēka dzīves ilgums ir kļuvis garāks, cilvēki ilgāk var sevi realizēt. Atkāpšanās no vecām sociālām normām ļauj dzīvesbiedriem sadalīt pienākumus atbilstoši viņu darba un karjeras apstākļiem.

Tikai maza cilvēku daļa maina profesionālo karjeru dzīves vidū (Levinson, 1983). To dara tikai tie, kuri jūt, ka šajā darbavietā viņu spējas netiek pilnībā izmantotas. Iemesls tam var būt darba rakstura maiņa vai uzdevumu sarežģītības pakāpes pazemināšanās sakarā ar augsta meistarības līmeņa sasniegšanu.

Stagners kā vienu no darba maiņas iemesliem min arī “noguruma izjūtas” rašanos. Taču tajā pašā laikā viņš atzīmē, ka šī parādība nav saistīta tikai ar vidējā brieduma vecumposmu (Stagner, 1985). Protams, arī dzīvesveida pārvērtēšana, ieskaitot darbu, neaprobežojas tikai ar vidējo vecumu – vienkārši šajā vecumā tas notiek daudz retāk nekā jaunībā (Rhodes, 1983)

Daudziem cilvēkiem darba maiņa ir grūts process. Profesionālā nestabilitāte var ievērojami kaitēt emocionālajai labsajūtai, pašvērtējumam un drošības izjūtai. Darbinieki, kuri iziet cauri gaidāmiem notikumiem, arī darba maiņu pārdzīvo vieglāk nekā tie, kuri šādu notikumu neparedz. Gaidu nepiepildīšanās par strauju virzīšanos pa karjeras kāpnēm vai pārāk lēna virzīšanās, piespiedu darbavietas maiņa vai tās neesamība var ievērojami paaugstināt stresa un trauksmes līmeni. Darbinieki nereti nonāk situācijā, kad atkal jākļūst par skolēnu, lai sagatavotos jaunai profesijai vai turpinātu profesionālo karjeru. Nepieciešams izprast, ko brieduma periodā cilvēkam nozīmē darba zaudēšana, kā arī apzināties tādu parādību kā “izdegšana” darbā un darba stress būtību.

Cilvēki, kurus atlaiž no darba vai piespiež aiziet pensijā, ļoti bieži saskaras ar problēmām, kuras pēc sava nozīmīguma ievērojami vairāk negatīvi ietekmē cilvēka pašsajūtu nekā ar darba zaudēšanu saistītu ienākumu samazināšanās. Daudzi konstatē, ka tiek sagrauta viņu pašcieņa un Es-koncepcija. Cilvēku reakcija, zaudējot darbu, vairāk līdzinās reakcijai, zaudējot tuvu cilvēku (Carole, 2007).

Negatīvi pārdzīvojumi sākas ar nepatīkamu ziņu un nespēju tam noticēt, kas pāriet dusmās, protestā un citās emocionālās izlādēšanās formās. Daži cilvēki pat iziet tirgošanās posmu, kas vairāk raksturīgs slimiem cilvēkiem, mēģinot pierunāt dot viņiem vēl nedaudz laika, vēl vienu iespēju. Pēc šī posma var sākties depresija, izvairīšanās no kontaktiem ar cilvēkiem un psihosomatiskie simptomi. Cilvēki jūtas nobiedēti un nespēj veikt arī ikdienišķus darbus, kuri nav saistīti ar darbu. Darba zaudēšana var kļūt arī par cēloni, pēc kura cilvēkam rodas cerība, un viņš sāk atkārtoti pašrealizēties profesionālajā pasaulē.

Kopumā vieglāk pārdzīvo bezdarbu tie, kuri sakrājuši naudas līdzekļus šim neparedzētajam gadījumam un kuriem ir uz ko paļauties un saņemt atbalstu. Šajā gadījumā viņi arī nevērš savas dusmas uz iekšu, nevaino tikai sevi, neuzskata sevi par neveiksminieku profesionālajā un personīgajā dzīvē.

Jāatšķir adaptāciju kā procesu un adaptivitāti kā SA rezultātu. Eksistē subjektīvie un objektīvie adaptivitātes kritēriji. Objektīvie – indivīda normu un noteikumu realizācijas pakāpe, kas pieņemti dotajā sociālajā grupā. Subjektīvie – apmierinātība ar dalību dotajā sociālajā grupā.

Par sociālo vidi var kalpot dažādas sociālās grupas, tādas kā darba kolektīvs, ģimene, mājas kaimiņi u.c. Sociālās adaptivitātes loma ir tāda, ka tā atļauj iekļaut personību procesos, kuri noris tieši sociālajā vidē. Tajā pašā laikā tas ir viens no veidiem, kā mainīt personību un vidi (Baron, 1992).

Uz indivīda pielāgošanās panākumiem darbavietā atstāj ietekmi gan fizioloģiskās īpašības, gan arī sociāli-demogrāfiskās personības īpašības. Protams, svarīgākais veiksmīgai darba adaptācijai ir indivīda profesionālā sagatavotība, spēja strādāt grupā.

Sociālā adaptivitāte darbavietā ir vairāku adaptivitātes procesu apvienojums. Literatūrā visbiežāk izdala sekojošos no tiem: profesionālo adaptāciju, sociālpsiholoģisko adaptāciju un pielāgošanos darba apstākļiem. Profesionālā adaptācija paredz profesijas izvēli, profesijas apmācību, kā arī stāšanos profesijā no tā brīža, kad sāk strādāt specialitātē. Profesionālās adaptivitātes kritērijs ir indivīda atbilstība profesionālām iemaņām un personības īpašības, kuras nepieciešamas atbilstošai profesijai.

Sociālpsiholoģiskā adaptācija ir jaunā darbinieka iekļaušanās priekš viņa jaunajā darba kolektīvā, personisko saišu izveide. Sociālpsiholoģiskās pielāgošanās procesā notiek aktīva salīdzināšana un abpusēja pielāgošanās vērtību orientācijām, morāles ideāliem. Sociālpsiholoģiskā adaptācija izpaužas kā neformālo pozitīvo saišu veidošana ar kolēģiem un vadību. Galvenais sociālpsiholoģiskās adaptivitātes objektīvais rādītājs ir, ja nav konfliktu ar vadību un kolēģiem. Sociālpsiholoģiskās adaptivitātes subjektīvais rādītājs ir apmierinājums attiecībās ar vadību un kolēģiem (Янчук, 2005).

Svarīgs sociālās adaptivitātes aspekts ir indivīda noteiktas sociālās lomas pieņemšana. Var runāt par divām sociālās adaptivitātes formām: aktīvā, kad indivīds tiecas iedarboties uz vidi, lai izsauktu izmaiņas reakciju, un pasīvā, kad indivīda mērķis nav šādas ietekmes un pārmaiņas. Sociālās adaptivitātes efektivitāte lielā mērā ir atkarīga no indivīda sevis un savu sociālo saikņu uztveres adekvātuma.

Veiksmīgas sociālās adaptivitātes rādītājs ir indivīda augsts statuss konkrētajā vidē, kā arī psiholoģiskā apmierinātība ar šo vidi kopumā un viņam vissvarīgākajiem elementiem. Zemas sociālās adaptivitātes rādītājs ir indivīda tieksme pārvietoties uz citu sociālo vidi, anomija un deviantā uzvedība. Sociālās adaptivitātes panākumi ir atkarīgi gan no indivīda, gan no vides (Baron, 1992).

Ieskats galvenās sociālās adaptivitātes teoriju pamatidejās

• Simboliskais interakcionisms

Simboliskais interakcionisms ir viena no tām produktīvākajām un ietekmīgākajām sociālās psiholoģijas teorijām, kas attīstījās socioloģijas gultnē. Šajā teorijā sociālā interakcija un sociālā adaptivitāte tiek saprasta kā komunikācija starp cilvēkiem, kuras laikā indivīdi apmainās ar simboliem. Simboli ir nosacītas zīmes (valoda, žesti, mākslas tēli, kartes, shēmas, formulas u. c.), kuras pārstāv citus daudzveidīgus tēlus, saturus, attiecības, tātad – tām ir nozīme. Pēc interakcionisma pamatlicēja Herberta Mīda domām, simboli ir specifiska cilvēku komunikācijas iezīme. Simboli un to nozīmes ir vispārināta forma, kādā indivīds atspoguļo sociālo pieredzi, kas iegūta kopīgas darbības un saskarsmes procesā un realizējas cilvēku darbības shēmās, sociālajās lomās, normās, vērtībās. Ar nozīmju palīdzību cilvēka apziņā rodas priekšstati par apkārtējo pasauli, citiem cilvēkiem un pašam par sevi. Katra cilvēka nozīmju sistēma ir unikāla, kaut arī vienas kultūras cilvēkiem eksistē kopīga nozīmju sistēma, kura tomēr tiek individuāli subjektīvi interpretēta. Individuālā nozīmju sistēma ietekmē indivīda kognitīvos procesus (uztveri, domāšanu, atmiņu, u. c.) un viņa jūtas, attieksmes un sociālo uzvedību (Saul, 2007).

Simboliskais interakcionisms balstās uz trim pamattēzēm.

1. Cilvēku rīcība, izturēšanās un mijiedarbība ar citiem cilvēkiem un objektiem ir atkarīga no to nozīmes konkrētajiem cilvēkiem. Nozīmes ir subjektīvas, un novērotājs no malas nekad nevar būt simtprocentīgi pārliecināts, ka pareizi ir interpretējis un sapratis otra cilvēka rīcību.

2. Nozīmes ir sociālās interakcijas produkts. Nozīmes nepiemīt cilvēkiem vai objektiem, nozīmes neizdomā indivīds viens pats savā galvā. Nozīmes ir sociāls produkts, kas izriet no cilvēku savstarpējās mijiedarbības vai mijiedarbības ar objektiem.

3. Nozīmes var tikt modificētas ar interpretāciju (jaunu iztulkojumu) palīdzību. Indivīdi konstruē nozīmes, reaģējot uz aktuālo situāciju un cilvēkiem tajā, balstoties uz iepriekš uzkrāto nozīmju sistēmu savā atmiņā. (Saul, 2007)

Simboliskā interakcionisma pārstāvji uzskata, ka cilvēka attīstība notiek sociālās interakcijas ietvaros. Cilvēks spēj iegaumēt simbolus un to nozīmes, paturēt tos atmiņā, veidot jaunus. Cilvēks prot vienādas nozīmes ietvert dažādos simbolos vai ar vienu simbolu apzīmēt dažādas nozīmes. Cilvēku spēja iegaumēt un pašiem radīt simbolus un nozīmes, un tos interpretēt rada kultūras “dzīvo nervu”, civilizācijas pamatu. Simboli un tajos ietvertās nozīmes atļauj saprast pagātni, apjēgt tagadni un prognozēt nākotni. No paaudzes uz paaudzi nododamās simbolizētās nozīmju sistēmas ir sabiedrības un cilvēka attīstības pamatā. Arī cilvēka personību, viņa “es” mēs varam aptvert, tikai izprotot viņam raksturīgo simbolu un nozīmju sistēmu (Myers, 2006).
• Lomu teorija

Šī teorija sociālo adaptivitāti skaidro ar neapstrīdamo faktu, ka jebkurā sabiedrībā pastāv noteiktu augstāku un zemāku statusu (sociālo pozīciju) un tiem atbilstošo lomu hierarhija. Statusi ir “virsindividuāli”. Tajos ir ietverta kaut kāda konkrētajai sabiedrībai nepieciešamas uzvedības programma. Loma ir statusa dinamiskā projekcija, statusā ieliktās programmas realizācija konkrēto statusu ieņemošā cilvēka uzvedībā. Sabiedrībā no cilvēka tiek gaidīta statusam atbilstoša uzvedība, pretējā gadījumā pret cilvēku vēršas soda sankcijas. Tā kā katrs cilvēks ir neatkārtojama personība, pat viena statusa cilvēki savas lomas “spēlē” atšķirīgi. Šeit var saskatīt paralēles ar teātri, kur vienu lugu spēlē divi aktieru sastāvi. Ja aktieri ir talantīgi, skatītāji noskatās divas dažādas izrādes. Lomu izpilde ir radošs process, jo cilvēks interpretē savu lomu atbilstoši savai izpratnei, savai nozīmju sistēmai. Sociālā struktūra, statusā ieliktā uzvedības matrice gan ierobežo indivīdu “pašdarbību” lomas izpildē, bet pilnībā lomas uzvedību nenosaka. Starp statusu un tam atbilstošo lomu vienmēr paliek “telpa” cilvēka individualitātes izpausmei. Ralfs Lintons, viens no lomu teorijas autoriem, uzskatīja, ka cilvēki veido savu uzvedību lomā atbilstoši saviem priekšstatiem par lomu, sevi, konkrēto situāciju un tās dalībniekiem, plašāku auditoriju, kura var pat nebūt klāt (autoritātes, Dievs, nākamās paaudzes utt.) (Майерс, 2007).

Loma ir krustpunkts, kurā sastopas sabiedrība un personība. Lomu modelī ietilpst ekspektācijas jeb gaidas. Sabiedrība gaida no cilvēka lomai atbilstošu uzvedību. Lomai atbilstošu uzvedību parasti gan pats izpildītājs, gan apkārtējie cilvēki novērtē pozitīvi, un otrādi. Cilvēkam sabiedrībā vienmēr ir daudz lomu, un ar katru no tām ir saistītas visdažādākās ekspektācijas. Jo vairāk lomu indivīds prot spēlēt atbilstoši ekspektācijām, jo efektīvāk viņš funkcionē sabiedrībā. Ja cilvēka uzvedība neatbilst ar viņa lomu saistītajām gaidām, šīs neatbilstības cēloņi meklējami vai nu kļūdainā lomas individuālajā interpretācijā, vai nepietiekamās sociālajās iemaņās lomas izpildei, vājā iesaistīšanās pakāpē vai subjektīvā lomas nepieņemšanā, kas parādās deviantā, sociālajām normām neatbilstošā uzvedībā. (Янчук, 2005)

Lomu teorija izdala divus lomu tipus: iemantotās un dzīves laikā iegūtās lomas. Dzimuma lomas, radnieciskās lomas (dēls, brālis u. c.) ir iemantotas. Iegūtās lomas ir saistītas ar statusiem, kurus cilvēks sasniedz dzīves laikā, pateicoties savām pūlēm un enerģijai, — profesionālās lomas, administratīvās lomas u. с. Pie iegūtām lomām pieder arī starppersonu komunikācijas lomas: draugs, labvēlis u. tml.(Нельсон-Джоунс, 2000).

Daudzu lomu izpilde vai vienlaikus vai secīga kārtība piespiež cilvēku darboties plašā sociālajā kontekstā, iesaistīties daudzveidīgās interakcijās; tas attīsta viņa personību, pilnveido prasmes un iemaņas, palīdz labāk saprast citu lomu tēlotājus un sabiedrību. Taču nepieciešamība vienlaikus spēlēt daudzas lomas cilvēkam var kļūt apgrūtinoša. Cilvēka limiti gan spēka, gan laika ziņā ir ierobežoti, pienākumi, kurus uzliek katra no lomām, indivīdam var kļūt par smagu. Pārslodze rada tā saucamo lomu konfliktu. Lai atbrīvotos no pārslodzes, cilvēks var atteikties no dažām savām lomām, citas sākt pildīt pavirši, veltot visas savas pūles pašām nozīmīgākajām lomām. Izšķiršanās par labu kādām konkrētām lomām bieži vien notiek, indivīdam apsverot savas rīcības paredzamās sekas — apbalvojumu un nosodījumu “lielumu”, ko viņš var sagaidīt no citiem interakcijas dalībniekiem.

Lomu konflikts var rasties arī tajā gadījumā, ja attiecībā uz lomas izpildi sabiedrībā vai interakcijas dalībnieku vidū pastāv atšķirīgas gaidas. Šādi konflikti bieži rodas jaunās ģimenēs, kad laulāto vai to vecāku vidū pastāv diametrāli pretēji uzskati par vīra vai sievas lomu un ar to saistītajiem pienākumiem. Šis lomu konflikts bieži ir cēlonis ģimeņu iziršanai.

Lomu konflikta paveids ir arī konflikts starp personību un lomu, sevišķi tad, ja loma ir uzspiesta. Amerikāņu ārsti, piemēram, pazīst tā saucamo prominento pacientu problēmu. Novērots, ka cilvēki, kas dzīvē kaut ko ir sasnieguši, ieslīgst depresijā, kļūst agresīvi un vispār slikti pakļaujas ārstēšanai vispārīgā tipa slimnīcās, kur ārstējas vidusmēra pacienti un cilvēks tiek uzskatīts tikai par slimu organismu. Spēlēt “tā tur ar noslīdējušo nieri” lomu prominentā persona nepiekrīt un reaģē protestējoši gan psiholoģiski, gan somatiski (Кудрявцев, 1989).

• Sociālās apmācības teorija

Sociālās apmācības teorija pārstāv psiholoģisko sociālpsiholoģiju, vēl dziļākas tās saknes meklējamas biheivioristiskajā psiholoģijā, kurā apmācības problēmas ir tradicionāls pētījumu objekts. Sociālo adaptivitāti šī teorija uzlūko, it kā visas cilvēka sociālās uzvedības formas ir iemācītas, apgūtas cilvēka dzīves laikā. Šī teorija apskata indivīdu sociālo uzvedību kā tādu sistēmu, kura integrējas no šādu komponentu savstarpējās ietekmēšanās rezultātiem: 1.) konkrētā situācija, 2.) uzvedības variants, 3.) cilvēka emocijas, uztvere, vēlmes, atmiņa, domāšana.

Katra no šīm triādes daļām var viennozīmīgi noteikt uzvedību retos gadījumos, bet visbiežāk konkrētā uzvedība ir visu trīs faktoru mijiedarbības rezultāts.

Cilvēks iemācās savu uzvedību vai nu tieši, mēģinot un variējot uzvedības formas, līdz sasniedz vēlamo vai vismaz pieņemamu rezultātu, vai arī vērojot citu personu uzvedību un analizējot tās sekas. Katram zināms, ka cilvēks mācās no savām kļūdām, bet tikpat labi cilvēks mācās no citu kļūdām. Vēl labāki skolotāji ir savi un citu cilvēku panākumi.

Apmācības procesā, akcentē biheivioristi, liela nozīme ir atdarināšanas prasmei. Pieaugušo atdarināšana ir viens no galvenajiem mācīšanās mehānismiem bērnībā, taču šis mehānisms saglabā savu nozīmi arī vēlāk (Уотсон, 2000).

Dž. Roters uzskata, ka tas, ka noteiktā situācijā cilvēks realizē kādu vienu no iespējamajiem uzvedības variantiem, ir atkarīgs, pirmkārt, no indivīda domas, ka izvēlētais uzvedības variants tiks “apbalvots” (citi pieņems, atzīs, uzslavēs, varbūt pat materiāli kompensēs) un, otrkārt, no tā, cik šis “apbalvojums” ir nozīmīgs pašam indivīdam. Roters pieņem, ka cilvēka uzvedības sistēmā pastāv jau gatava reakciju hierarhija, kuras elementi — uzvedības varianti no pilnīgas nereaģēšanas līdz maksimālai iesaistei situācijā ar visa personības potenciāla izmantošanu — parādās ar dažādu varbūtības pakāpi, kuru nosaka divi iepriekšminētie faktori. Bet kā cilvēks iemācās jaunas uzvedības formas? Rotera koncepcijā runāts par tām, kuras jau ir izveidojušās. Šeit ir divi ceļi: mēģinājumu un kļūdu metode, kad indivīds izmēģina dažādus uzvedības variantus un mācās no to sekām, iegaumējot, kas pie kā noved. Efektīvus uzvedības paraugus cilvēks patur atmiņā un mēģina no jauna izmantot līdzīgās dzīves situācijās, atceras arī neefektīvus variantus un izvairās tos realizēt. Taču ne jau visas uzvedības formas cilvēks personīgi izmēģina savā dzīvē, tomēr viņš iegūst par tām zināšanas — notiek netiešā apmācība, vērojot citu cilvēku uzvedību un tās sekas. Viens no vērojošās sociālās apmācības teorētiķiem A. Bandura apgalvo, ka līdzdomājoša citu cilvēku uzvedības vērošana ir pamācoša pat tad, ja konkrētajā situācijā novērotājs pats nesaņem nekādu “apbalvojumu” no situācijas dalībnieku puses. Apbalvojums nāks vēlāk, kad novērotājs mēģinās likt lietā vērojumā gūtās atziņas. Citu cilvēku uzvedības un to seku novērojums var palīdzēt vērotājam ne tikai apgūt jaunas reakcijas, bet arī modificēt kaut kādos aspektos jau iepriekš iegūtās (Fiedler, 2006).

Sociālās apmācības teorijā aplūkoti arī trīs veidi, kā sociālā adaptivitāte var tikt regulēta. Viens no veidiem ir tādu sociālo stimulu izmantošana aktuālajā situācijā, kas rada cilvēkā asociācijas par līdzīgiem stimuliem pagātnē. Otrs sociālās adaptācijas regulācijas veids ir apbalvojumi un sodi. Trešais — uzvedības seku prognozēšana un izskaidrošana cilvēkiem (Янчук, 2005).

• fenomenoloģiskās personības teorijas skatījumā

Sociālpsiholoģiskās adaptācijas līmenis cieši saistīts ar personības psiholoģiskajām un uzvedības īpašībām. Sociālpsiholoģiskās adaptācijas skalu (SPA skala), kura tiek izmantota šajā pētījumā, izstrādāja K. Rodžers (K. Rogers) (1902—1987). Cilvēka attiecību modelis ar sociālo aktivitāti un pašam ar sevi, kas ielikta šajā instrumentā, nāk no koncepcijas par to, ka personība ir paša attiecības subjekts, kas spējīgs atbildēt par savu uzvedību. Adaptivitāte – sociālas vides un personisko tendenču prasību vienotība. Tas paredz sevis un apkārtējās realitātes reālistisku vērtējumu. Personisko aktivitāti, sociālo kompetenci un elastīgumu (Rogers, 1961).

K. Rodžersa zinātniskās intereses bija visai plašas. Visu viņa psiholoģisko uzskatu pamatā ir personības modelis. Tā saturu viņš aplūkoja šādi.

Katrai personībai ir sava individuālās pieredzes joma (Field of experience), personības subjektīvā pasaule. Parasti pieredzes sfēra ir dinamiska un selektīva.

Izdalot personības struktūra divas galvenās apakšstruktūras (Es (Seifi)) jeb Es-koncepciju (Self concept) un Es-ideālu (Ideal self), viņš izklāsta katras koncepcijas saturu un būtību.

Es-koncepcija — tā ir personības sevis veselumizpratne, kas balstās uz savas pagātnes, tagadnes un iespējamās nākotnes pašnovērtējumu. Es-koncepcija nav «sastindzis», nemainīgs rezultāts, tā aplūkojama kā nenoturīga un nepārtraukti mainīga sistēma. Turklāt Es-koncepcija atrodas personības pieredzes laukā, pastāvīgi vērtē iekšējā lauka saturu un uz tā pamata veido personīgo saturu (Svence, 2003).

Es-ideālais ietver priekšstatus un izpratni par to, kam personība gribētu līdzināties. Šī apakšstruktūra arī ir dinamiska pēc sava satura. Tas ir ideāls modelis, uz ko pastāvīgi tiecas personība.

Pēc zinātnieka domām, svarīgākā personiskā īpatnība ir atbilstības (congruence) vai neatbilstības (incongruence) starp Es un Es-ideālo mērs. Ja personības priekšstatos Es-ideālais un Es-reālais atšķiras, tad cilvēks izjūt psiholoģisku diskomfortu, neapmierinātību, viņam var attīstīties neiroze. Turklāt, ja Es-ideālā saturs ļoti stipri atšķiras no cilvēka reālajām iespējām, tas var kļūt par šķērsli viņa personības attīstībai. Pēc K. Rodžersa domām, katrai personībai piemīt motivējošais spēks, kurš nodrošina un fokusē visus augšanu un attīstību veicinošos centienus. Šo spēku zinātnieks dēvē par pašaktualizāciju (Rogers, 1961).

«Pašaktualizācija,» raksta zinātnieks, «tā ir dzīvas būtnes tieksme uz izaugsmi, attīstību, patstāvību, pašapliecināšanos, visu dzīva organisma iespēju aktivizāciju.» (Rogers, 1961)

Analizējot personības pašaktualizācijas būtību, zinātnieks nonāk pie pilnvērtīgi funkcionējošas personības formulējuma un raksturo to ar trim parametriem: atvērtību pārdzīvojumiem, dzīvi konkrētajā momentā, ticību saviem iekšējiem pamudinājumiem un intuīcijai (Svence, 2003).

Dzīves konkrētajā momentā būtība ir pilnīga koncentrēšanās, šī brīža un realitātes apzināšanās. Tieša saikne ar atspoguļoto objektīvo realitāti ļauj personībai bloķēt iluzoro, ar personīgajiem pārdzīvojumiem iespaidoto reālās situācijas skatījumu.

Ticība saviem iekšējiem pamudinājumiem un intuīcijai izpaužas personības pārliecībā par pieņemto lēmumu pareizību. Tikai pilnvērtīgi funkcionējoša personība spēj objektīvi uztvert informāciju, pareizi to izvērtēt, nepakļaujoties personīgajiem pārdzīvojumiem, un uz tā pamata pieņemt pareizos lēmumus.

P.S.
Krīzes laikā cilvēks atrodas it kā starp diviem pakāpieniem, līdz ar to zūd stabilitātes un drošības izjūta. Tāpēc viņam ir nepieciešama līdzcilvēku palīdzība, atbalsts. Tomēr jāatceras, ka cilvēks nevar balstīties tikai uz citiem cilvēkiem, bet viņam vispirms jāpalīdz pašam sev – jāpieņem patstāvīgi lēmumi (un nav jājūtas vainīgam, ja tie nav patīkami citiem vai vēlāk izrādās ne tik efektīvi, kā bija gaidīts). Galvenais – cilvēkam ir jāmeklē jaunas vērtības, kuras kļūst par pamatu viņa tālākiem dzīves mērķiem.

Jāatceras, ka pēc nakts vienmēr uzaust rīts. Tāpat arī katra krīzes situācija bagātina cilvēku, liek apgūt daudz ko jaunu, liek attīstīties tālāk.