Kādu laiku atpakaļ nācās saskarties savā praksē ar līdzatkarību un vardarbību pret sievieti ģimenē. Šeit es apkopoju nelielu materiālu klāstu kas var palīdzēt tām sievietēm kas ir saskārušās ar šo problēmu. Kā arī visi kuriem ir blakus cilvēki ar kādām atkarībām (azartspēles, alkohols, narkotikas, un cits).
RAPC piedāvātās palīdzības iespējas:
* Atbalsta grupa līdzatkarīgajiem. Grupā tiek gaidīti visi, kuriem nācies saskarties ar atkarības problēmu ģimenē, kas vēlas saņemt atbalstu, informāciju un attīstīt iemaņas problēmu risināšanā, kas saistītas ar atkarību. Pieteikties pa tālruni – 7312085
Noderīgas web lapas:
http://www.bm.gov.lv/lat/gimenes_valsts_politika/vardarbiba_gimene/
http://www.pretvardarbibu.lv/vardarbiba_gimene_pret_sievieti.php?blapa=kas_ir_vardarbiba_gimene
Kas ir līdzatkarība?
Līdzatkarība ir emocionāla atkarība no otra cilvēka vai viņa uzvedības. Līdzatkarīgam cilvēkam nav robežu – viņš nejūt, kur beidzas pats un kur sākas otrs cilvēks. Līdzatkarīgais „zina labāk”, kas vajadzīgs un ko vēlas otrs.
Ja ģimenē kāds kļūst atkarīgs vai eksperimentē ar atkarības vielām vai pārmērīgi aizraujas un kļūst atkarīgs no azartspēlēm, datoriem, tas ietekmē arī pārējos ģimenes locekļus. Viņu dzīves bieži tiek pakārtotas atkarīgā dzīvei.
Protams, ikdienā mēs esam atkarīgi viens no otra dažādos veidos, taču līdzatkarība nes sev līdzi pārmērības. Tas nozīmē, ka es nedzīvoju vairs savu dzīvi, bet otra cilvēka dzīvi.
Līdzatkarības attīstības līkne
1. Tolerances (iecietības) pieaugšana
Veidojas iecietība pret tuvinieka atkarības vielu lietošanu vai spēlēšanu. Šķiet, ka nav tik briesmīgi. Pieaug izturība pret emocionālām sāpēm.
2. Slēpšana
Nestāsta nevienam, kas patiesībā notiek. Ja kāds tomēr cenšas izzināt patieso stāvokli, līdzatkarīgais melo.
3. Paciešana
Pacieš atkarīgā lietošanu.
4. Problēmas noliegšana
Mierina un māna sevi un līdzcilvēkus, ka “Man nav problēmu! Tās ir atkarīgajam!” Tic, ka tad, kad atkarīgais atrisinās savas problēmas, tad automātiski atrisināsies arī problēmas ģimenē.
5. Perfekcionisms
Uzvedas „pareizi” un nevainojami, jo tic, ka tas palīdzēs atkarīgajam nelietot.
6. Kontrole
Nepārtraukti kontrolē atkarīgā uzvedību, pārbauda viņa personiskās mantas, zvana, interesējas par to, ko dara un kur ir.
7. Sevis žēlošana
Uzdod sev jautājumu: “Kāpēc tas notiek ar mani?”, arvien izteiktāk jūtas kā upuris.
8. Vientulība
Izvairās no sabiedrības, pārdzīvo vienatnē, jo ir kauns dalīties ar citiem.
9. Zema pašcieņa
“Es neesmu pietiekami laba/s!?”
10. Izdabāšana
Dara daudz ko atkarīgā vietā, cerot atvieglot viņa dzīvi. Atbrīvo atkarīgo no pienākumiem un atbildības.
11. Domas fiksētas uz atkarību
Domā tikai par šo problēmu, aizmirstot veltīt laiku sev.
12. Kauns
Kauns par atkarīgā uzvedību.
13. Vainas apziņa
Vainas izjūta par to, kas notiek ar atkarīgo.
14. Mazinās tolerance (iecietība)
Fizisko un emocionālo spēku izsīkums, veselības stāvokļa pasliktināšanās.
15. Šķiršanās draudi
Partnerim tiek draudēts, ka šķirsies, bet realitātē tie ir tikai vārdi, rīcība neseko.
16. Bezcerība
Bezspēcības sajūta, ka neko nevar mainīt.
17. Baiļu sajūtas
Vispārējas bailes (par nākotni, sevi, atkarīgo utml.).
18. Emocionāls haoss
Domas par prātā jukšanu.
19. Domas par pašnāvību
“Dzīvei nav jēgas!”
20. Saprot, ka vajadzīga palīdzība
Meklē palīdzību SEV.
Kā nekļūt par līdzatkarīgu?
1. Atcerieties un pieņemiet lietas, kuras nav jūsu spēkos izmainīt. Jūs nevarat alkoholiķa vietā nedzert, narkomāna vietā nelietot narkotikas utml. Tā ir atkarīgā izvēle, bet ne jūsu.
2. Ļaujiet atkarīgajam pašam uzņemties atbildību par savu rīcību. Atkarīgais pats ir atbildīgs par savu dzīvi.
3. Iemācieties aizstāvēt savas tiesības un drošību, sakot stingru “Nē”!
4. Neļaujiet manipulēt ar sevi, cieniet savas vajadzības. Neļaujiet citiem cilvēkiem rīkoties tikai savās interesēs, ignorējot jūsējās.
5. Nesakrājiet problēmas, bet risiniet tās nekavējoties.
6. Pārtrauciet kontrolēt un vainot citus!
7. Nebaidieties prasīt, mācieties saņemt palīdzību.
8. Neiestrēgstiet pagātnē un nedzīvojiet nākotnē. Dzīvojiet šodien un tagad!
9. Necentieties izmainīt otru, mainieties pats!
10. Iemācieties cīnīties ar stresu un sagādāt prieku sev.
Kā atšķirt līdzatkarību un neatkarību?
Līdzatkarība
Es esmu spītīgs/a
Man jābūt ideālam/ai
Man cītīgi jāstrādā
Man vienmēr jābūt pareizam/ai
Es esmu saspringts/a
Man jāpielāgojas citiem
Man jābūt stipram/ai
Es esmu nejēga
Man jābūt atkarīgam/ai no kāda, lai mani mīlētu
Neatkarība
Es varu prasīt to, ko vēlos
Es varu kļūdīties
Es varu atpūsties un izklaidēties
Es spēju atzīt to, ka man nav taisnība
Es varu atslābināties un aizmirst visu
Es varu domāt par ko vēlos
Es varu just un man ir vajadzības
Es spēju spriest un varu būt produktīvs/a
Es varu būt neatkarīgs/a un mīlēts/a
Kas notiek, ja nestrādā ar līdzatkarības problēmu?
Progresējot atkarībai, ģimenes locekļi dažādi cenšas to apturēt, kļūstot aizvien vairāk pārņemti ar atkarīgā uzvedības izmaiņu, aizmirstot par savām vajadzībām. Nepārtraukta atkarīgā kontrole, vajāšana, žēlošana, vainas apziņa un viņa problēmu risināšana nenes gaidāmos rezultātus un atkarīgais turpina savu lietošanu, bet ģimenes locekļi izmisīgi turpina savu “cīņu”.
Kas ir atbalsta grupa?
Labākais palīgs grūtībās ir atbalsta grupas, kur, kopā sanākot, cilvēkiem ar līdzīgām problēmām, ir iespēja dalīties savā pieredzē, nostiprināt pašapziņu, apgūt jaunas prasmes un veidus, kā rast risinājumu.
Katras pārmaiņas mūsu dzīvē rada iespēju pilnveidoties un mainīties.
Kur un kad notiek nodarbības?
Pusaudžu un jauniešu psiholoģiskās un sociālās palīdzības kabinets Stabu ielā 15, tālrunis 7 312 085.
Nākot uz grupu pirmo reizi, vēlams pieteikties pa minēto vai uzticības tālruni 7037333.
Gaidīsim jūs katru trešdienu plkst. 18.00
Atbalsta grupas notiek gan latviešu, gan krievu valodā.
Dalība- bezmaksas.
Ko es iegūstu, apmeklējot grupu?
Atbalsta grupas nozīmi cilvēku dzīvē vislabāk atspoguļo paši dalībnieki:
“Nāku uz grupu, jo klausoties citu problēmās, redzu asāk savas. Esmu sapratusi, ka nav vērts baidīties, jo ar bailēm jau nekas nemainās”.
“Apmeklēju grupu, lai rastu iekšējo stabilitāti un pārliecību sevī”.
“Bieži vien jums nav par savām problēmām ar ko parunāt! Viss ir izmēģināts un liekas, ka ir strupceļš… tad jānāk te!”
“Palēnām mācos nekreņķēties par lietām, kuras neesmu spējīga mainīt vai ietekmēt. Esmu ieguvusi lielāku uzdrīkstēšanos un mācos pastāvēt par sevi. Esmu spējusi caur citiem redzēt sevi it kā no malas.”
“Iegūstu sapratni, psiholoģisku atbalstu, ieinteresētību manās problēmās”.
Pašdiagnosticējošais līdzatkarības tests:
1. Vai jūs uzņematies atbildību par citu rīcību?
2. Vai jūs sevi ziedojat, cerot uz gala rezultātu?
3. Vai jūs uzskatāt, ka jūsu nelaimēs ir vainojami citi cilvēki?
4. Vai jums ir vainas apziņa par notiekošo?
5. Vai jūs noliedzat to, ka atkarīgais ir slims?
6. Vai jūs dodat atkarīgajam naudu?
7. Vai jums ir zudusi cerība un dzīves jēga?
8. Vai jūs izjūtat kaunu par jums tuvākā cilvēka atkarību?
9. Vai jūs kontrolējat atkarīgā uzvedību?
10. Vai jūs esat atteicies (atteikusies) no savām interesēm, hobijiem, veltot savu laiku atkarīgajam?
Šos jautājumus varētu turpināt, taču, ja jūs atbildējāt ar 3 “jā”, tad jums ieteicams apmeklēt līdzatkarīgo atbalsta grupu!
PAR BEZMAKSAS JURIDISKĀS PALĪDZĪBAS SAŅEMŠANAS IESPĒJĀM SIEVIETĒM, KURAS CIEŠ NO PARTNERA VARDARBĪBAS ĢIMENĒ
Par bezmaksas juridiskās palīdzības saņemšanas iespējām sievietēm, kuras cieš no partnera vardarbības ģimenē
Rīgā, Resursu centrā sievietēm „Marta” no 2006. gada janvāra darbu sācis projekts „Juridiskā palīdzība sievietēm, kuras cieš no vardarbības ģimenē”.Projektu finansē ikgadējā Norvēģijas Nacionālā ziedojumu vākšanas kampaņa, un projekts Latvijā veidots kā „meitas” juridiskās palīdzības centrs Norvēģijas Juridiskās palīdzības centram sievietēm JURK.Projekts ilgs trīs gadus, un tā ietvaros sievietes var saņemt bezmaksas juridisko palīdzību, lai pārtrauktu pret sevi vērsto vardarbību no partnera puses.
Bezmaksas juridiskajā palīdzībā ietilpst:
- Konsultēšana klātienē, pa telefonu, internetā;
- juridisko dokumentu sastādīšana;
- pārstāvība tiesās un citās tiesību sargājošās iestādēs, valsts un pašvaldību pārvaldes iestādēs, attiecībās ar citām juridiskām un fiziskām personām saistībā ar partnera vardarbību ģimenē.
Pieņemšana, iepriekš pierakstoties pa tālr.: 371 7388184, +371 9351936.
2006. gada otrajā pusē, 2007. gadā tiks organizēti mācību seminārisociālajiem darbiniekiem, kuri strādā skolās, pašvaldību sociālajos dienestos un krīzes centros, bāriņtiesu un pagasttiesu darbiniekiem, policistiem, prokuroriem, nevalstiskajām organizācijām, taps mājas lapaun izdales materiāli, kas saturēs izsmeļošu informāciju par vardarbību ģimenē un veidiem, kā to pārtraukt, kā arī tiks veikts publicistiski – pētnieciskais darbs ar mērķi mainīt Latvijas sabiedrības stereotipus par vardarbību ģimenē.
Lūdzam informēt sievietes, kuras cieš no partnera vardarbības, sociālos darbiniekus, bāriņtiesu un pagasttiesu darbiniekus, krīzes centru darbiniekus, kā arī ievietot minēto informāciju Jūsu mājas lapā, reģionālajā laikrakstā vai cita redzamā vietā. Tāpat lūdzam informēt mūs par to, cik personas no Jūsu novada/pagasta/dienesta/centra varētu piedalīties vienas dienas mācību seminārā, lai būtu iespējams plānot semināru skaitu un tiem nepieciešamos resursus. Semināru datumi tiks izziņoti vismaz divus mēnešus iepriekš pirms to rīkošanas. Lūdzam ņemt vērā, ka vēlams semināros ņemt dalību tām personām, kuras iepriekš nav apmeklējušas seminārus par vardarbību ģimenē pret sievieti
Papildus informāciju saņemt, kā arī rezervēt vietas uz semināriem iespējams, rakstot uz laumabite@yahoo.com vai zvanot pa tālr.: +371 7388184, +371 9351936.
Vēlot veiksmi darbā,
ar cieņu,
projekta „Juridiskā palīdzība sievietēm, kuras cieš no vardarbības ģimenē”
vadītāja un juriste Lauma Bite
Resursu centrs sievietēm „MARTA”
Brīvības iela 183/2 – 30, Rīga, LV-1012
Tālrunis: +371 7378539
e-pasts:centrs@marta.lv
Kas ir vardarbība ģimenē
Vardarbība ģimenē ir fizisko, seksuālo, verbālo, emocionālo un ekonomisko aizskārumu cikls, kas atkārtojas arvien biežāk un kas tiek izmantots pret sievieti no partnera (vīra, drauga) puses ar mērķi iegūt pār viņu kontroli un varu.
Partnera vardarbība pret sievieti ģimenē atbilstoši 1979.gada ANO Konvencijai par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu ir viena no diskriminācijas pret sievieti formām;
Ar 1979.gada ANO Konvencijai par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu ratificēšanu Latvijas valsts ir apņēmusies veikt visus attiecīgos pasākumus, lai likvidētu diskrimināciju attiecībā uz sievietēm no jebkādas personas, organizācijas vai uzņēmuma puses, tai skaitā, no vardarbības ģimenē;
Vardarbība pret sievieti ir uz dzimumu balstītas vardarbības rīcība, kā rezultātā rodas vai var rasties fizisks, seksuāls vai garīgs kaitējums vai ciešanas sievietei, ieskaitot šādas darbības draudus, piespiedu darbības vai patvaļīgu brīvības atņemšanu, neatkarīgi, vai tā notiek sabiedriskās vai privātās dzīves ietvaros (ANO Deklarācijas par vardarbības pret sievieti izskaušanu 1.pants, 1993.gada 20.decembra ANO Ģenerālās Asamblejas rezolūcija Nr.48);
Vardarbība pret sievieti ietver fizisku, seksuālu un garīgu vardarbību ģimenē, tajā skaitā sišanu, sieviešu dzimuma bērnu seksuāla izmantošanu ģimenē, vardarbību pūra dēļ, izvarošanu laulībā, sieviešu ģenitāliju kropļošanu un citu tradicionālo praksi, kas nodara kaitējumu sievietēm, vardarbību, kas nenotiek laulības ietvaros, kā arī ar ekspluatāciju saistītu vardarbību (ANO Deklarācijas par vardarbības pret sievieti izskaušanu 2.panta (a) daļa, 1993.gada 20.decembra ANO Ģenerālās Asamblejas rezolūcija Nr.48);
ANO ir atzinusi, ka tieši pret sievietēm vērstā vardarbība ir tā, kas nopietni kavē sieviešu iespējas izmantot tiesības un brīvības uz vienlīdzīgiem pamatiem ar vīriešiem, bet sabiedrībā valdošie aizspriedumi un paražas attaisno uz dzimumu balstītu vardarbību kā sievietes aizsardzības vai kontroles formu.
Varbūt tev šis stāsts šķiet dzirdēts?
Mani sauc Inga
Man ir 28 gadi.
Es pēdējā laikā daudz domāju, kā atrast mieru. Ja to nedarīšu šodien, nezinu, kad atkal saņemšos.
Ar Aivaru apprecējāmies pirms 9 gadiem. Mums ir divi bērni – 8 gadus vecs dēls Kaspars, un meitiņa Nora, viņai tikai 3.
Man kauns, ka ar mani tā notiek, un žēl bērnu. Un dažreiz paliek žēl arī sevis.
Es īsti nesaprotu, kad tas sākās, bet laikam mīlestība nav mūžīga, un tā pārvēršas par pieradumu, varbūt par naidu? Bet varbūt tā nekad nav bijusi? Ir sāpīgi par to runāt, un vēl sāpīgāk atzīties, ka visu laiku esmu melojusi sev un citiem. Mēs apprecējāmies, kad man bija 19 gadi, viņam – 27. Un viss likās skaisti – ka mēs dzīvosim mūžu laimīgi, un tā… Tobrīd man šķita, ka pasaulē ir dzimusi lielākā mīlestība – Aivars gribēja mani vienīgo, un gribēja mani visu.. un viņa uzmanības apliecinājumi bija tik aizkustinoši. Viņš sagaidīja mani pēc stundām skolā, dāvāja ziedus un šokolādes, un mums kopā bija labi. Viņš mani bildināja, un es piekritu. Neilgi pēc kāzām viņš kļuva pastiprināti greizsirdīgs un uzstāja, lai vairāk veltu sevi ģimenes dzīvei, pat negribēja, lai tiekos ar draudzenēm. Man jau nemaz tik ļoti negribējās ar viņām tikties, jo tomēr mums ar Aivaru bija ģimene, un man patika būt viņa sievai. Tā es nemaz neiestājos augstskolā, jo mums piedzima Kaspars. Es dzīvoju mājās kopā ar viņu, kamēr Aivars strādāja par autovadītāju. Viņš saguris nāca mājas no darba, es viņam gatavoju vakariņas, sakārtoju māju, vienmēr atbalstīju. Laikam bērna piedzimšana un papildus rūpes Aivaru izsita no sliedēm. Un varbūt esmu vainīga, ka nespēju pietiekami daudz rūpju veltīt vīram. Viņš regulāri teica, ka esmu slikta māte un sieva, ka vienmēr tērēju par daudz naudas, un pārmeta par visādiem sīkumiem, nu kaut vai par kleitām, kādas vilku. Viņam jau agrāk nepatika mani radi, bet pēc kāzām viņš vispār neļāva man braukt pie viņiem – jo dzīvo tālu, transports dārgs, un nav ko man pa pasauli vazāties apkārt. Nē, nav jau tā, ka vienmēr ir slikti, ir jau arī skaistie periodi. Bet tie brīži kļuvuši pavisam maz.
Mans kāršu namiņš sabruka pavisam, kad viņš strīda laikā man iesita pa seju, ar dūri.
Man bija šoks. Aizskrēju no mājām. Bet kur es varu tālu skriet, kad mazi bērni mājās? Atgriezos, un Aivars laikam kaut ko bija sapratis – viņš bija kļuvis tik mīļš un gādīgs tēvs. Pēc laika es nomierinājos. Domāju, ka pati vien biju vainīga, ka strīdējos ar viņu – viņš taču saguris, varbūt smaga diena. Un cerēju, ka tā būs pēdējā reize. Es vēlējos saglabāt ģimeni, un paliku kopā ar Aivaru. Es it kā pieradu, ka viņš brīžiem kļūst nesavaldīgs, citreiz palaida rokas, bet es iemācījos ar to sadzīvot. Varbūt būtu savādāk, ja man būtu cita izglītība, vai labs darbs – es varētu pati uzturēt bērnus un atrast mums jaunu dzīves vietu. Un viņš arī draud, ka atņems bērnus, ka nedos naudu, ka izdarīs mums visiem pāri un, ja es stāstīšu par notiekošo kādam citam, mana dzīve pārvērtīsies par ļaunāko murgu…. Vienreiz man bija ļoti smagi – Aivars bija piedzēries, un varbūt tāpēc tas kļuva par nežēlīgāko notikumu manā dzīvē. Viņš atnāca jau agresīvs un neapmierināts, un es pat neatceros, par ko.. Toreiz viņš mani piekāva tā, ka nonācu slimnīcā. Man no spērieniem ar kāju bija lauzta riba un smadzeņu satricinājums. Pēc piekaušanas viņš mani aiz matiem aizvilka līdz gultai un izvaroja. Slimnīcā es teicu, ka pati nokritu. Bērnu dēļ. Šobrīd dzīvoju nemitīgās bailēs par sevi un bērniem, un, ja vien man būtu, kur iet, es ietu…Citreiz man liekas, ka negribas neko uzsākt, lai viss turpinās, gan jau kādreiz būs labāk.
Statistika
*Piecdesmit statistiku rezultāti no dažādām pasaules valstīm: katra trešā sieviete ir sista, izvarota vai citādā veidā cietusi no vardarbības vismaz reizi mūžā, lielākajā daļā gadījumu uzbrucējs ir bijis viņas ģimenes loceklis;
*Pasaules Veselības organizācijas dati: 70% nogalināto sieviešu slepkavas ir viņu vīriešu dzimuma partneri;
*Eiropas Padomes statistika: katra ceturtā sieviete savā mūžā ir cietusi no vardarbības ģimenē un 6-10% sieviešu cieš no vardarbības ģimenē katru gadu;
*Rīgas pašvaldības policijas 2005.gada pārskats: t.s. „konflikti ģimenē” ieņem pirmo vietu gan pēc izsaukumiem dežūrdaļās (16,42%), gan iesniegumiem (15,2%);
*Oficiālas statistikas Latvijā par vardarbību pret sievieti ģimenē nav.
Cēloņi un sekas
Vardarbības cēloņi
Vardarbības cēloņi jānošķir no vardarbības iemesliem (ieganstiem).
Vardarbības cēloņus skaidro dažādas teorijas. Kā galvenos atslēgas vārdus vardarbībai pret sievieti no partnera puses tās piemin: patriarhālu sabiedrību; vardarbību kā iemācītu uzvedības modeli; varmākas un upura izpratni par dzimumu lomām; cīņu par varu; vardarbīgu sabiedrību; vīrieša brīvību; psiholoģiskos aspektus. Alkohols un citas atkarības tiek minēts kā vardarbību pastiprinošs apstāklis, bet ļoti reti tas ir vardarbības patiesais cēlonis.
Vardarbības iemesli var būt visdažādākie – nepaklausība varmākam; nepienācīga mājas darbu veikšana (atbilstoši varmākas izpratnei); pārāk liela laika pavadīšana ar bērniem; kavēšanās darbā u.tml. iemesli, kas nekādā gadījumā neattaisno vīrieša vardarbīgo uzvedību.
Vardarbības ilgstošās sekas
Emocionālās sekas:
* zems pašvērtējums;
* vainas izjūta;
* kauna izjūta;
* trauksme, dusmas;
* bezspēcības izjūta;
* bezcerības izjūta;
* krīze;
* depresija.
Uztveres sekas:
* traumas noliegšana;
* uztveres izkropļojumi;
* amnēzija;
* nakts murgi;
* halucinācijas;
* psihoze.
Fiziskās sekas:
* miesas bojājumi;
* dažādas slimības (migrēna, gremošanas trakta iekaisumi u.c.);
* ginekoloģiskas saslimšanas;
* miega traucējumi.
Seksuālās sekas:
* uzmācīgas bailes no intimitātes;
* nepatika, traucēts uzbudinājums vai orgasms;
* nespēja atdalīt seksualitāti no emocionalitātes;
* pārmērīga seksualizācija.
Starppersonālās sekas:
* izolēšanās;
* atsvešināšanās;
* grūtības attiecībās vispār vai attiecībās ar kādu grupu (vīrieši, sievietes, vecāki, bērni);
* bailes no intimitātes;
* viktīma (upura) uzvedība.
Uzvedības sekas:
* pašsakropļojoša uzvedība (cigarešu dedzināšana uz miesas, roku, kāju, ķermeņa graizīšana);
* pašnāvnieciska uzvedība, pašnāvība;
* ēšanas traucējumi;
* narkotisko vielu un alkohola pastiprināta lietošana;
* izaicinoša, agresīva uzvedība.
Tu esi pārvarējusi vardarbības sekas, ja tu:
* esi pārtraukusi vainot sevi par vardarbību un pāridarījumiem jūsu attiecībās.
* atsakies uzņemties atbildību par sava partnera varmācīgo uzvedību.
* esi sapratusi — lai pienācīgi rūpētos par ģimeni, tev vispirms pienācīgi jāparūpējas par sevi pašu.
* atzīsti, ka tev ir tiesības uz savām jūtām un domām un ka tās ir pelnījušas pienācīgu uzmanību.
* vari atļauties kļūdīties un apzinies — lai tu tiktu mīlēta, tev nav jābūt ideālai.
* sāc pienācīgi novērtēt sevi un savas spējas būt patstāvīgai.
- sāc pieņemt reālo situāciju, nevis sapņot par to, kā varētu būt bijis
Mīti un fakti par vardarbību ģimenē
Mīts
Māja ir neaizskarama teritorija. Nevienam nav tiesību iejaukties ģimenes lietās.
Realitāte
Vardarbība, piekaušana ir noziegums! Latvijas Krimināllikums par miesas bojājumu nodarīšanu paredz sodu ar brīvības atņemšanu pat līdz 15 gadiem, un nav nekādas nozīmes, vai noziegums noticis mājās vai uz ielas. Nevienam nav tiesību sist otru cilvēku, turklāt tās ir arī tavas mājas. Tev ir tiesības dzīvot, nebaidoties tikt fiziski ietekmētai.
Mīts
Sieviete tiek piekauta tāpēc, ka pati izprovocē vīru.
Realitāte
Sievietes tiek piekautas dažādu muļķīgu iemeslu dēļ. Piemēram, tāpēc, ka vakariņas bija aukstas, vai televizors bija noregulēts uz nepareizo kanālu, vai arī bērns raudāja. Patiesībā vardarbīgi vīrieši atsakās kontrolēt savu vardarbīgo uzvedību. Pat ja vīrietim ir pamats būt dusmīgam, viņam tik un tā nav tiesību izpaust savas dusmas varmācīgā veidā. Sieviete nevar būt atbildīga par viņa vardarbīgo uzvedību!
zīmējusi māksliniece Ingrīda Pičukāne
Mīts
Ja sieviete paliek kopā ar vīru vai draugu pēc tam, kad viņš ir sievieti piekāvis, tātad sievietei patīk, ka viņu sit.
Realitāte
Tikt piekautam ir sāpīgi un pazemojoši, un nevienam tas nepatīk. Ir dažādi iemesli, kāpēc sievietes paliek kopā ar vardarbīgiem vīriešiem. Piemēram, tāpēc, ka viņas baidās no turpmākas vardarbības un finansiālām grūtībām pēc aiziešanas no vīra, vai arī viņas ir emocionāli pieķērušās saviem partneriem un tic, ka ģimenei jāpaliek vienotai, un nevēlas šķirt bērnus no tēva. Bieži iemesls sievietes klusēšanai ir milzīgs kauns atzīties sev un apkārtējiem, ka pret viņu tuvi cilvēki var izturēties varmācīgi.
Fakts
Sievietes tiek piekautas neatkarīgi no sociālā un mantiskā stāvokļa, kā arī no etniskās piederības. Vardarbība pret sievieti notiek neatkarīgi no labklājības vai izglītības līmeņa. Fakts Bērni, kas izaug, redzot vardarbību mājās, sāk uztvert to kā normālu parādību. Bērni notic, ka vardarbība ir normāls citu cilvēku kontrolēšanas veids. Lielākā daļa pieaugušo, kas atrodas ieslodzījumā par vardarbīgiem noziegumiem, uzauguši ģimenēs, kurās notikusi vardarbība.
zīmējusi māksliniece Ingrīda Pičukāne
Fakts
Pētījumi liecina, ka gandrīz pusei no bērniem, kas cieš no cietsirdīgas attieksmes, mātes arī cietušas no nežēlības. Tas apstiprina, ka vardarbība pret sievieti ģimenē veicina nežēlību arī pret bērniem.
Mīti un fakti par pašaizsardzību
Mīts
Sievietes nespēj sevi fiziski aizsargāt.
Fakts
Sievietes spēj sevi aizsargāt un dara to, tikai mēs par to reti uzzinām. Biežāk uzzinām par nežēlīgu izvarošanu vai piekaušanu, nevis par sievietes pretošanos un izglābšanos. Paradoksāli, bet parasti pirmais jautājums, ko uzdod cietušajai: „Kāpēc tu neturējies pretī?” Tava pretošanās vislabāk liecinās, ka pret tevi tika lietots spēks.
Mīts
Ja turēšos pretī, es tikai vēl vairāk saniknošu uzbrucēju.
zīmējusi māksliniece Ingrīda Pičukāne
Fakts
Uzbrucēji ir nikni un vardarbīgi pret sievieti neatkarīgi no tā, ko viņa dara vai kas viņa ir. Sievietes, kas nepretojas, lūdzas vai raud, daudz biežāk tiek pakļautas izvarošanai un piekaušanai. Pretēji tam, lai iežēlotos par upuri, uzbrucējs pret pasīvām sievietēm izjūt vēl lielāku naidu.
Mīts
Lai apgūtu pašaizsardzības paņēmienus, jāmācās gadiem ilgi.
Fakts
Pašaizsardzība un cīņu mākslas nav viens un tas pats. Pašaizsardzība balstās uz skaidru domāšanu un dažiem paņēmieniem, kas noder konkrētā reālā uzbrukuma situācijā. Ikviena no mums var iemācīties sevi aizsargāt.
Mīts
Ja es nepievērsīšu viņam uzmanību, viņš liks mani mierā.
Fakts
Nekad nepagriez muguru uzbrucējam, pat tad, ja viņš tikai runā ar tevi. Parasti fiziskie uzbrukumi seko vārdiskiem uzbrukumiem — tā uzbrucējs pārbauda tavu pacietību. Pasīva reakcija var likt domāt, ka tu necīnīsies pretī. Esi droša jau no paša sākuma!
Mīts
Visi vīrieši tāpat ir spēcīgāki par sievietēm, tāpēc nav jēgas pretoties.
Fakts
Cilvēka personiskais spēks nav atkarīgs no tā, vai tas ir vīrietis vai sieviete. Pašaizsardzībā tev jāzina viņa vājās, nevis stiprās puses. Vīrietis arī domā, ka var uzbrukt sievietei, jo viņa ir vājāka un necīnīsies pretī. Šis uzskats tev ir izdevīgs, jo tava pašaizsargāšanās būs viņam negaidīta.
Sadaļā „mīti un fakti” izmantota informācija no interneta mājas lapas www.zinisavastiesibas.lv, kas izveidota ar Sorosa fonda – Latvija atbalstu.
Vardarbības cikls
Vardarbība notiek cikliski:
1.fāze: Spriedzes pieaugšana
2.fāze: Vardarbības akts
3.fāze: Medusmēnesis
Pirmā fāze: spriedzes pieaugšana
Pāridarītājs arvien biežāk ir gatavs negatīvi reaģēt uz sasprindzinājumu. Sadzīvē parādās epizodes, kurās vīrietis pret sievieti izturas brutāli un egoistiski. Abi partneri cenšas mazināt nesaskaņu nozīmi, sieviete var kļūt mīlošāka vai pakļāvīgāka vai arī censties negadīties pāridarītājam ceļā — vadoties pēc tā, kā viņa saskata iespēju novērst vardarbību. Nereti sieviete secina, ka viņa nedrīkst izrādīt dusmas. Pāridarītāju iedrošina šī pasīvā pakļāvība, un viņš necenšas sevi kontrolēt.
Sievietes, kuras laika gaitā tikušas sistas, zina, ka šie sākotnēji sīkie vardarbības incidenti novedīs pie smagākiem gadījumiem. Neskatoties uz to, viņas nereti secina, ka varbūt bija pelnījušas tādu attieksmi, un nolemj “pacensties vairāk”, cerot, ka viņu uzvedība ietekmēs pāridarītāja uzvedību. Kad pāridarītājs “eksplodē”, cietusī bieži vien uzņemas vainu, pārmezdama sev, ka zaudēja kontroli pār situāciju. Strauji aug viņas dusmas, lai gan viņa tās var nepazīt vai nespēt izrādīt.
Šajā fāzē pāridarītāju var pārņemt bailes, ka upuris viņu pametīs. Šīs bailes pastiprina arī sievietes cenšanās izvairīties no sava pāridarītāja. Vardarbīgs vīrietis kļūst arvien egoistiskāks, greizsirdīgāks un cenšas sievieti iebiedēt. Tā kā gan pāridarītājs, gan cietusī pirmās fāzes laikā izjūt pieaugošo spriedzi, abiem kļūst arvien grūtāk tikt ar to galā. Abas puses kļūst arvien nervozākas.
Nepārtraukta stresa nogurdināta, viņa cenšas vēl vairāk noslēgties sevī. Pāridarītājs meklē viņā pazīmes, kas liecina par dusmām, jūtot tās pat tad, kad viņa tās mēģina noliegt. Katrs viņas spertais solis tiek iztulkots nepareizi. Spriedze abu starpā kļūst neciešama. Sasniedzot brīdi, kad vardarbība jau ir neizbēgama, pāris ātri nonāk pie otrās fāzes, kad notiek pats vardarbības akts.
Otrā fāze: vardarbības akts
Otrā fāze ir nekontrolēta uzkrājušās spriedzes izlādēšanās. Kontroles trūkums un vardarbības postošais efekts atšķir to no pirmās fāzes laikā notikušiem mazāka mēroga fiziskiem pārinodarījumiem. Otrā fāze ir visīsākā, kas parasti ilgst no dažām minūtēm līdz vairākām stundām. Šīs fāzes laikā gan pāridarītājs, gan upuris secina, ka pāridarītāja dusmas nav kontrolējamas. Lai arī pāridarītājs visu sāk ar domu “vajag mazliet viņu pārmācīt” un pārtrauc tad, kad viņam liekas, ka viņa ir pietiekami “savaldīta”, viņš bieži vien atklāj, ka ir nopietni savainojis upuri. Viss beidzas ar to, ka viņš nesaprot, kas noticis. Otrajā fāzē notikušo vardarbības aktu reti kad izraisa upura uzvedība, vardarbībai par iemeslu parasti kalpo kāds ārējs faktors vai pāridarītāja iekšējais stāvoklis.
Kad vardarbības akts ir beidzies, tam parasti seko sākotnējs šoks, neticība un notikušā noliegšana. Gan pāridarītājs, gan upuris meklē attaisnojumu šādam vardarbības aktam. Daudzreiz vardarbības upuris pārdzīvo 24-48 stundu ilgu emocionālu sabrukumu, kura pazīmes ir depresija, bezpalīdzības izjūta un apātija. Piekautās sievietes bieži vien meklē palīdzību tikai 24-48 stundas pēc notikušā vardarbības akta.
Trešā fāze: medusmēnesis, miers un aplidošana
Otrajai fāzei ir raksturīga brutalitāte, taču trešajā fāzē notiek pretējais: pāridarītājs ir ārkārtīgi mīlošs, labs, un viņa uzvedība liecina par “vainas apzināšanos”. Viņš saprot, ka ir gājis pārāk tālu, un cenšas upurim pielabināties. Šo fāzi pieņem abas puses, taču tieši šajā fāzē noslēdzas sievietes viktimizācija — viņa pilnībā kļūst par upuri.
Šajā fāzē pāridarītājs cenšas nepārtraukti izrādīt savu mīlestību. Viņš atvainojas, sola, ka nekas līdzīgs nekad neatkārtosies, un lūdz viņai piedošanu. Pāridarītājs pilnībā tic, ka viņš nekad nepacels roku pret sievieti, kuru mīl, un ka no šā brīža viņš spēs sevi kontrolēt. Viņš vienlaikus tic, ka ir savu partneri mazliet “pārmācījis” un ka viņa turpmāk nekad neuzvedīsies tā, lai izaicinātu viņu lietot fizisku spēku. Viņš atstāj patiesa grēku nožēlotāja iespaidu un spēj notikumā iesaistītos pārliecināt, ka viņa uzvedība mainīsies.
Trešajā fāzē pāridarītājs bieži “apber” upuri ar dāvanām — ziediem, saldumiem, rotaslietām, saimniecības precēm. Šajā kampaņā tiek iesaistīti citi tuvie cilvēki — ģimenes locekļi, draugi, lai tikai pārliecinātu sievieti, ka attiecību izbeigšana nav pareizā izeja. Notikumā iesaistītie bieži vien notic, ka vīrietis nožēlo notikušo un ir gatavs mainīties, ka pie visa vainīga milzīgā darba slodze vai dzeršana, ka bērniem vajadzīgs tēvs, ka pāridarītājam nepieciešama upura palīdzība, — un upuris sāk uzņemties atbildību par jebkuru sodu, ko var saņemt pāridarītājs.
Šīs fāzes laikā upuris redz daļu no sava sapņa par brīnišķīgu, patiesu mīlestību. Sieviete izvēlas noticēt tam, ka partnerim vairāk raksturīga mīloša, nevis vardarbīga uzvedība. Šajā laikā viņa var redzēt vīrieša neaizsargātību un vājumu. Sieviete redz sevi kā tiltu uz vīrieša emocionālo stabilitāti.
Šādā situācijā ir gandrīz nereāli cerēt, ka pāridarītājs meklēs profesionālu palīdzību, lai mainītu savu vardarbīgo uzvedību. Vairākumā gadījumu pāridarītājs meklēs palīdzību tikai tad, kad upuris būs viņu atstājis un kad viņš pats uzskatīs, ka vēršanās pēc psiholoģiskas palīdzības pārliecinās upuri atgriezties.
Tā kā trešajā fāzē novērojamas visas laulības vai kopdzīves skaistās un vēlamās puses, šajā fāzē upurim ir grūti pieņemt lēmumu meklēt juridisku aizsardzību vai izbeigt attiecības. Ja sieviete šaubās, aiziet no vīrieša vai neaiziet, viņu parasti attur trešās fāzes laikā piedzīvotā mīlošā attieksme, nevis pirmās un otrās fāzes pārinodarījums.
Ja sieviete jau vairākkārt ir pārdzīvojusi šādus vardarbības ciklus, viņa nereti zemapziņā ir pārliecināta, ka upurē pašas emocionālo un fizisko labklājību īsam mīlestības uzplūdu mirklim trešās fāzes laikā. Šī apzināšanās mazina viņas pašapziņu, liek kaunēties un pat ienīst sevi.
Ir grūti paredzēt trešās fāzes ilgumu. Daudzas sievietes atzīst — pirms viņas apjauš trešās fāzes beigas, jau ir novērojami pirmajai fāzei raksturīgi incidenti. Pēdējo gadu pētījumi liecina, ka atsevišķās partneru attiecībās, kas balstās uz ilgstošu vardarbību, trešā fāze pilnīgi izzūd.
Sadaļā „vardarbības cikls” izmantota informācija no interneta mājas lapas www.zinisavastiesibas.lv, kas izveidota ar Sorosa fonda – Latvija atbalstu.
Varmākas un upura pazīmes
Kas raksturīgs vīrietim, kurš ir vardarbīgs ģimenē?
* Zema pašapziņa.
* Tic vīrieša pārākumam pār sievieti un tradicionālajai izpratnei par vīrieša lomu ģimenē.
* Visbiežāk emocijas izrāda dusmu veidā.
* Vāji kontrolē savu uzvedību.
* Saista savus panākumus un neveiksmes ar ārējiem faktoriem — vienmēr citi pie visa ir vainīgi.
* Bieži runā par atsvešinātību, tomēr tā ir paša radīta. Viņš neuzticas citiem un izvairās runāt par sevi. Viņš reti meklē palīdzību vai pārrunā personiskās problēmas ar citiem.
* Izjūt vajadzību kontrolēt notiekošo un dominēt pār cilvēkiem. Kontroli nesaista ar paškontroli. Zaudējot savaldību, viņš bieži cenšas atgūt ”pašapziņu” ar agresiju pret apkārtējiem.
* Ir liela varbūtība, ka viņš nāk no ģimenes, kurā bijis liecinieks vardarbībai pret māti vai arī pats ticis sists.
* Sievietes sišanu attaisno, noveļot vainu uz pašu sievieti, alkoholu, saviem vecākiem, darbu vai atrodot vēl kādu citu iemeslu.
* Mēģina mazināt savas vardarbīgās uzvedības nopietnību gan savā, gan citu priekšā. Tendence mazināt savas rīcības nopietnību drīzāk ir sevis noliegšanas veids, nevis melošana.
* Jūt atkarību un vienlaikus izturas ar īpašniecisku attieksmi pret upuri, ko pats izskaidro kā mīlestību.
Kas raksturīgs sievietei, kura cieš no vardarbības?
* zema pašapziņa;
* tic tiem mītiem, kas attaisno vardarbību ģimenē;
* tic tradicionālajām vīriešu un sieviešu lomām;
* pārspīlēta emocionāla atkarība no partnera;
* izolācija no citiem;
* bezspēcības izjūta;
* grūtības uzticēties citiem;
* baiļu, trauksmes, depresijas izjūta
* neizlēmība, nenoteiktība
Sadaļā „varmākas un upura pazīmes” izmantota informācija no interneta mājas lapas www.zinisavastiesibas.lv, kas izveidota ar Sorosa fonda – Latvija atbalstu.
Noderīgas web lapas:
http://www.bm.gov.lv/lat/gimenes_valsts_politika/vardarbiba_gimene/
http://www.pretvardarbibu.lv/vardarbiba_gimene_pret_sievieti.php?blapa=kas_ir_vardarbiba_gimene
Vardarbīgas un līdztiesīgas attiecības
