Vairums velosipēdu Bonnā ko es redzu ir ar šaurām riepām. Tas ir ļoti praktiski, jo dod labu rezultātu uz asfalta.
Rīgā, kur velosipēds tomēr nav pārvietošanās līdzeklis, vairumam riepas ir platas. Tā saucamās kalnu riteņu riepas. Izskats iespaidīgs, bet jēgas maz, jo daudz spēka aizit vienkārši tās kustināt uz asfalta.
Toties visi redz cik kruts un iespaidīgs man ir verķis un cik kruts esmu es pats. Šai pat kontekstā, vēl es Bonnā neredzu mazos riteņus. Tos uz kuriem parasti taisa visādus akrobātiskos trikus, bet Rīgā uz tiem jaunatne braukā arī pa ceļiem. Atkal, skat cik es kruts un kāda man identitāte!
Informācijai. Kalnu velosipēdiem riepas ir platas un ar izteiktiem lieliem protektoriem. (Kā uz ziemas zābakiem) Tā rezultātā saskare ar virsmu ir maksimāla, kā arī berze. Tas nozīmē, ka pretestība un bremzēšanas moments ir maksimāls. Priekšrocības tādām riepām ir uz mitras virsmas un grunts, jo velosipēds minimāli slīd. Līdzīgu rezultātu sasniedz, ja šaurās, gludās riepas, atstāj pusmīkstas. Tā rezultātā arī rodas lielāka saskarsme ar virsmu svara rezultātā.
Toties uz šaurām gludām riepām var sasniegr maksimālu ātrumu un maksimālu muskuļu enerģijas ekonomiju. Tai pat laikā, tādas riepas ir neefektīvas uz grunts un slapjas virsmas, jo ir nestabīlas dēļ minimāsas saskarsmes ar to.
