Steiga

Tagad atkal dzīvoju Rīgā. Strādāju un pat rodas ilūzija par laimi. Apkārt steiga. Steidzas realitāte apkārt un ja es gribu to vismaz pavērot, nākas steigties tai līdzi. Jau kādu laiku atpakaļ nosolījos sev un internetam turot roku uz Wikipēdijas, ka cītīgi rakstīšu savā blogā priekš tiem nedaudzajiem kuri laiku pa laikam to lasa. Patiešām nevar taču visu laiku blenzt jūtubi un lasīt delfus.
Ar ko visi mani solījumi baidzās? Ar to, ka steigas pārņemts katru dienu savā prāta vismaz pāris rakstus izdomāju. Tomēr kamēr cilvēce nav izdomājusi telepātisko blūtūča tastatūru, visi šie grandiozoe un aizraujošie domu graudi ir noslīkuši realitātes jūrā. Ideāli būtu, ja mani nežmiegtu skaudība. Tad es savam īPhonim pieslēgtu internetu. Tad es katru dienu rakstītu. Tad es kļūtu par rakstnieku, uzņemtu filmu un ar skaistu blondīni aizbrauktu saulrietā.
Ikdienas rūpes mani pārņēmušas pilnībā. Dvēsele ieslēdza autopilotu un aizgāja dzert kafiju ar smalkmaizītēm.
Rudenis apbrīnojami skaists. Ilgs, koš un maigs. Lai to aplūkot pat dvēsele nedaudz atraujas no Galaxy tab ko tai pērn uzdāvināju.
Drīz daba nogurs cīnīties ar neizbēgamo. Un ies ziemas dusā. Vēl tikai palasīs pirm naktsmiega kādu tumšu pasaku par meža ēnām.
Tā dienas pagaidām arī ripo.